page » Raksti » Neauglības ārstēšana

Neauglības ārstēšana

        Mūsdienās ļoti reti sastopamas ģimenes, kurām jāsaka – “Jūs nekad nevarat kļūt par tēvu vai māti”. Medicīniskais progress pēdējos 20–30 gados ir spēris ļoti plašu soli neauglības ārstēšanas uzlabošanā. Diemžēl Latvijā dzimstības uzlabošanai valsts ir it kā pagriezusi muguru, jo neauglības ārstēšanu finansiāli neatbalsta ne valsts institūcijas, ne apdrošināšanas sabiedrības, pielīdzinot to plastiskajai ķirurģijai....
       Lai sekmīgi veiktu ķirurģisku vai medikamentozu terapiju vispirms nepieciešama precīza diagnozes uzstādīšana gan vīrietim, gan sievietei.
Vispirms aprakstīsim gadījumus, kad neauglībā vainojama sieviete.
1. Ovulācijas traucējumi.Šajā gadījumā sievietes organismā, vai precīzāk, olnīcās nenotiek follikulu nobriešana un olšūnu augšana. Lai ārstētu šādu patoloģiju mēs izmantojam tā saukto ovulācijas indukciju – mākslīgu olnīcu stimulāciju ar hormonu preperātiem. Jāņem vērā, ka pirms tiek sākta šī olnīcu stimulācija, ir jānovērš potenciāli atgriezeniskie anovulācijas iemesli (svara izmaiņas, medikamenti, stress u.c.). Olnīcu stimulācijai biežāk lietojamie preperāti ir Klomifēna citrāts (Serophene), rekombinācijas FSH (Gonal F, Puregon), cilvēka horiongonadotropīns (Profasi, Pregnyl). Pamatā gonadotropīni tiek ievadīti intramuskulāri, ievadīšanas laikā ļoti rūpīgi jāveic hormonālā un sonogrāfiskā monitorēšana, lai konstatētu mirkli, kad paciente ir gatava hCG (cilvēka horiongonadotropīna) injekcijai un izsargātos no olnīcu hiperstimulācijas sindroma.
2. Mehāniskā neauglība sievietēm.Pamatā olvadu caurlaidības traucējumi, dzemdes miomas, jaunveidojumi. Pēdējos gados, pateicoties laparaskopijas ienākšanai ginekoloģijā, ārsti, mikroķirurģiskā ceļā, bieži var atjaunot mehānisku olvadu caurlaidību, taču tas, diemžēl, ļoti reti atrisina neauglības problēmu. Grūtniecība pēc šādas operācijas parasti iestājas ne biežāk kā 15% gadījumos. Iemesls tam ir intratubāro bārkstiņu trauma kuru atjaunošana nav iespējama. Pacientēm parasti pēc laparaskopijas iesakām 6 mēnešus mēģināt palikt stāvoklī, ja tas neizdodas, tad piedāvājam ārpusķermeņa apaugļošanas operāciju (I.V.F.).
3. Endometrioze.Diagnozes uzstādīšana un pierādīšana sagādā grūtības ārstiem, kuriem nav pieejama laparaskopija. Tikai šīs operācijas laikā var noteikt un histoloģiski pierādīt endometriozi. Diemžēl, joprojām, ārsti jauc divas diagnozes – endometriozi un hroniska adneksīta paasinājumu un līdz ar to uzsāk pilnīgi neattaisnotu antibakteriālu terapiju. Arī endometriozes gadījumā sievietes sūdzas par sāpēm vēderā, dzimumakta laikā, sāpīgām menustrācijām, taču terapijā jālieto GnRh – agonisti Goserelin acetate (Zolodex) vai Triptoreline (Diphereline) 3 – 4 mēnešus.

4. Mākslīgā inseminācija.Tā ir viena no vienkāršākajām un lētākajām, kā arī visplašāk izmantotajām ārstēšanas metodēm. Metodes pamatā ir spermas mākslīga ievadīšana sievietes dzimumorgānos. Savukārt olšūnas apaugļošana notiek dabiski – sievietes olvadā. Izšķir divas mākslīgās inseminācijas veidus:

  • inseminācija dzemdes dobumā;
  • inseminācija cervikālajā kanālā.
Mākslīgo insemināciju var izdarīt ar vīra spermu vai ar donora spermu. Viena no galvenajām indikācijām šai procedūrai ir antispermālo antivielu atrašanās sievietes organismā, jo šīs vielas bloķē spermatozoīdu kustību cauri cervikālajam kanālam un tādējādi apgrūtina olšūnas apaugļošanu. Mākslīgo insemināciju lieto arī gadījumā, ja vīrietim ir oligospermija un nenotiek ejakulācija. Insemināciju izdara menustrālā cikla laikā ar ovulācijas medikamentozu stimulāciju. Procedūru izdara uzreiz pēc ovulācijas vai arī neilgi pirms gaidāmās ovulācijas. Grūtniecības iestāšanās pēc inseminācijas ar vīra spermu sagaidāma ~ 15% gadījumu. Lai iestātos grūtniecība, bieži vien nepieciešami 3 – 4, bet dažreiz pat vairāki mēģinājumi lai iestātos grūtniecība.

5. Ekstrakorporālā (ārpusķermeņa) apaugļošana (I.V.F.).Burtiski šī operācija nozīmē “apaugļošana mēģenē”-t.i. ārpus organisma (in vitro fertilization). Metodes būtība ir tā, ka sievietes olšūna laboratorijas apstākļos savienojas ar vīrieša spermatozoīdiem īpašā laboratorijas traukā. Šādas apaugļošanas rezultātā iegūtie embriji pēc tam tiek ievadīti sievietes dzemdē. I.V.F. izmanto, galvenokārt, tubārā faktora gadījumā t.i. olvadi ir izoperēti vai arī to reproduktīvā funkcija ir traucēta. I.V.F. izšķir šādus pamatposmus:

  • olnīcu stimulācija un follikulu augšanas kontrole;
  • olnīcu follikulu punkcija un olšūnas iegūšana;
  • spermatozoīdu sagatavošana;
  • olšūnu apaugļošana un embriju kultivēšana;
  • embriju ievadīšana dzemdes dobumā (embriotransfērs);
  • embriju sasaldēšana un uzglabāšana.

6. I.C.S.I. (intracytoplasmatic sperm injection).Šo operāciju parasti izmanto vīriešu neauglības gadījumos. Metodes pamatā ir viena vienīga spermatozoīda injicēšana tieši olšūnas citoplazmā. I.C.S.I. metode tika izstrādāta smagu vīriešu neauglības formu ārstēšanai, kuru gadījumā spermatozoīdu ir tik maz, ka to nepietiek parastajai I.V.F. procedūrai, vai arī spermatozoīdiem ir smagi morfoloģiski un funkcionāli defekti. Spermatozoīdi, kas tiek izmantoti injicēšanai olšūnās, izraudzīti ņemot vērā to kustīgumu un morfoloģiju. Ideāli izdarīta I.C.S.I nodrošina augstas pakāpes fertilizāciju un ļauj iegūt ļoti kvalitatīvu embriju. Diemžēl I.C.S.I. procedūra ir ļoti dārga, jo iekārtas ar kurām strādā embriologs izmaksā vairākus desmitus tūkstošu latu.
7. Reprodukcijas palīgmetodes.Pasaulā un arī Latvijā izmanto dažādas operācijas un manipulācijas, kuras nav ieguvušas tik plašu popularitāti kā I.V.F. un I.C.S.I., taču arī tas dod rezultātus neauglības ārstēšanā. TESA (testicular sperm aspiration) – tā ir spermatozoīda aspirācija no sēkliniekiem un viena vienīga spermatozoīda injicēšana olšūnā. Metodi lieto, kad vīrietim ejakulātā nav neviena spermatozoīda. MESA (microepididymal sperm aspiration) – spermatozoīdu mikroaspirācija no sēklinieka piedēkļa un viena vienīga spermatozoīda injicēšana olšūnā. GiFT (gamete intra – fallopian transfer) – olšūnas un spermatozoīdus ievada olvadā, lai panāktu apaugļošanos un grūtniecības iestāšanos. Šī metode Latvijā, kā arī pasaulē nav radusi plašu lietojumu.
8. Donoru sperma.Vīriešu smagas neauglības formu gadījumā var ieteikt insemināciju vai I.V.F. procedūru, kurā izmanto donora spermu. Donora sperma tiek izmantota tikai pēc rūpīgas medicīniskas un laboratoriskas, arī ģenētiskas, donora izmeklēšanas. Donora spermas devas līdz to izmantošanai tiek uzglabātas šķidrajā slāpeklī vismaz pusgadu. Tas nepieciešams, lai izturētu tā saukto karantīnas periodu un tikai pēc kārtējās atkārtotās donora pārbaudes, kurā pārliecinās, ka donors neslimo ar infekcijas slimībām, pirmām kārtām HIV, donora spermu var izmantot apaugļošanā. Latvijā pirmā donoru spermas banka tika izveidota “Klīnikā EGV” 1999.gada novembrī.
9. Donora olšunas.Izmanto gadījumā, ja sievietei kāda iemesla dēļ nav olnīcu vai tās normāli nefunkcionē, bet dzemde ir vesela. Tāpat donores olšūnas izmantošana indicēta, ja sievietei ir pārmantota kāda ģenētiskā slimība, kuras dēļ pastāv risks, ka to var pārmantot bērns. Eiropā donores olšūnu izmantošana aizliegta Norvēģijā, Zviedrijā, Vācijā, Austrijā. Gadījumos, ja neauglība ir abiem laulātajiem, var tikt izmantota kā donora sperma, tā arī donora olšūna. Reizēm tādam mērķim var izmantot donoru embrijus no laulātiem pāriem, kas nodod savus embrijus izmantošanai citiem.

10. Risks.Kā jebkurai medicīniskai manipulācijai arī neauglības ārstēšana, katrā tās posmā saistīta ar zināmu riska pakāpi. Viena no nopietnākajām komplikācijām ir olnīcu hiperstimulācijas sindroms (OHSS), kurš rodas olnīcas stimulējot ar hormonu preperātiem. Sindroma laikā palielinās follikulu skaits un izmēri, bet asinīs stipri palielinās hormonu daudzums. Sakarā ar follikulārā šķidruma hiperprodukciju krasi palielinās olnīcas. Šķidrums uzkrājas vēdera dobumā, paciente jūt izteiktu sāpīgumu vēdera lejas daļā. Smagas OHSS formas pavada ascīts, hipovolēmija, hiperkoagulācija un vēlākā laikā arī nieru mazspēja. Hiperstimulācijas simptomi vieglas formas gadījumā parasti pāriet paši dažu nedeļu laikā, smagākos gadījumos nepieciešama pacientas hospitalizācija un ārstēšana intensīvās terapijas nodaļā.